— Ko tad tu gribi? — tēvs noprasīja.
— Mācīties, — atbildēja Batists.
Tajā brīdi kāds ar spieķi viegli pieklauvēja pie durvīm — un krēslainajā istabā ienāca Luijs Krese.
— Redz, — tēvs teica, norādīdams uz krokoto apkaklīti, — viņš, vai zināt, negrib palīdzēt man veikalā, bet vēlas mācīties.
Vectēvs ierunājās pieglaudīgi un rāmi. Viņš teica, ka gan jau viss būšot labi. Ja nu jauneklis tā skumstot, tad, protams, kaut kas esot jādara.
— Bet ko tad lai dara? — tēvs jautāja.
— Nu, tik tiešām jāļauj zēnam mācīties! — vectēvs līksmi izsaucās.
— Bet, piedodiet, viņš taču jau mācījās draudzes skolā!
— Kas gan ir draudzes skola! — vectēvs atteica. — Zēnam ir milzu dotības …
— Zan Batist, izej laukā, man jāparunājas ar vectētiņu.
Zans Batists izgāja. Starp Kresi un Poklēnu notika gaužām nopietna saruna.
Es to neatstāstīšu. Vienīgi izsaukšos: lai gaiša piemiņa Luijam Kresem!
5. noda|a PAR AUGSTU SLAVU DIEVAM
Slavenā Klermonas kolēģija Parīzē, vēlākais Luija Lielā licejs, patiesi nemaz neatgādināja draudzes skolu. Kolēģija atradās varenā Jēzus Ordeņa brāļu pārziņā, un ordeņa tēvi jezuīti darbu tajā bija ievirzījuši, var teikt, patiešām lieliski — «par augstu slavu dievam» —, tāpat kā visu, ko viņi darīja.
Kolēģijā, ko vadīja rektors tēvs Zakobs Dinē, mācījās ap divi tūkstoši zēnu un jaunekļu, muižnieki un bur- žuā, no kuriem trīs simti dzīvoja internātā, bet pārējie nāca no mājām. Jēzus Ordeņa vadībā mācījās Francijas zieds.
Svētie tēvi profesori lasīja klermoniešiem vēstures, antīkās literatūras, juridisko zinātņu, ķīmijas un fizikas, teoloģijas un filozofijas kursus un mācīja grieķu valodu. Par latīņu valodu nemaz nav ko runāt: Klermonas licejisti ne vien nemitīgi lasīja un studēja latīņu autorus, bet pārtraukuma stundās starp mācībām viņiem vajadzēja sarunāties latīņu valodā. Saprotiet paši, ka tādos apstākļos bija iespējams iemācīties šo cilvēcei tik nozīmīgo valodu.