īpašs laiks bija ierādīts deju stundām. Citā laikā dzirdēja šķindam floretes: franču jaunekļi mācījās rīkoties ar ieročiem, lai kaujaš laukā spētu aizstāvēt Francijas karaļa godu, bet divkaujās — paši savējo. Svinīgajos aktos Klermonas internāta iemītnieki izrādīja seno romiešu autoru lugas, visvairāk Publiju Terenciju un Se- neku.
Lūk, kādā mācību iestādē Luijs Krese nodeva savu mazdēlu. Poklēnarn, vecākajam, nepavisam nevajadzēja sūdzēties, ka viņa dēls, nākošais karaļa kambarsulainis, būtu nonācis sliktā sabiedrībā. Klermonas audzēkņu sarakstos bija milzums dižciltīgu vārdu, labākās muižnieku dzimtas savus dēlus sūtīja Klermonas licejā. Tajā laikā, kad Poklēns apguva zinību kursu kā eksterns, Klermonas kolēģijā mācījās trīs prinči; viens no tiem bija pats Armāns de Burbons, princis de Kontī, īstenais brālis kādam citam Burbonam — Luijam Kondē, Ange- nas hercogam, ko vēlāk iedēvēja par Lielo. Citiem vārdiem sakot, Poklēns mācījās kopā ar cilvēku, kura dzīslās ritēja karaļu asinis. Jau no tā vien var spriest, ka mācības Klermonas kolēģijā notika augstā līmenī.
Jāpiebilst, ka zilo asiņu pārstāvji bija nošķirti no bagāto buržuā dēliem, pie kuriem piederēja arī Zans Batists. Prinči un marķīzi dzīvoja liceja pansijā, viņiem bija pašiem savi kalpotāji, īpaši skolotāji, īpašas mācību stundas un atsevišķas zāles.
Bez tam jāpiezīmē, ka princis Kontī, kam vēlāk būs ievērojama loma mana nemierīgā varoņa dēkās, bija septiņus gadus jaunāks par Zanu Batistu, nonāca kolēģijā vēl gluži mazs un, protams, nekad nesastapās ar mūsu varoni.
Un tā nu Poklēns, jaunākais, sāka studēt Pļauta, Te- rencija un Lukrēcija darbus. Viņš izaudzēja matus līdz pleciem, kā to prasīja noteikumi, un trina savas platās bikses uz klases sola, dzīdams galvā latīņu valodu. Tapešu veikals pagaisa miglā. Mūsu varoni uzņēma sevī cita pasaule.