— Acīm redzot, liktenis tā lēmis, — Poklēns, vecākais, aizmigdams murmināja, — ko lai dara, atstāšu veikalu otrajam dēlam. Bet šis varbūt kļūs par advokātu vai notāru, vai par vēl ko citu.
Interesanti zināt, vai zēniskā aizraušanās ar teātri sholastā Batistā jau izplēnējusi? Ak vai, ne mazākā mērā! Brīvajās stundās, izrāvies no latīņu valodas žņaugiem, viņš, tāpat kā agrāk, devās uz Jauno Tiltu un teātriem, taču nu vairs nevis vectēva pavadībā, bet kopā ar dažiem Klermonas biedriem. Un savos kolēģijas gados Batists pamatīgi iepazinās gan ar Purva, gan arī Burgundas Viesnīcas repertuāru. Viņš noskatījās Pjēra Korneija lugas — «Atraitne», «Karaļa laukums», «Galma galerija», kā arī viņa slaveno «Sidu», kas autoram sagādāja skaļu slavu un spalvas brāļu skaudību.
Taču ar to vēl nebija diezgan. Kad mācības licejā gāja uz beigām, Žans Batists iemanījās iekļūt ne vien teātra parterā vai ložā, bet arī aiz kulisēm, un tieši tur viņam gadījās iepazīšanās, kas bija viena no svarīgākajām viņa dzīvē. Jauneklis iepazinās ar kādu sievieti. Viņu sauca Madlēna Bežāra, un viņa bija aktrise, pie tam kādu laiku bija spēlējusi Purva teātrī. Madlēna bija sarkanmate, prata brīnišķīgi izturēties un pēc sava aicinājuma bija aktrise ar īstu, lielu talantu. Dedzīgā Rotrū dramaturģijas cienītāja Madlēna bija gudra, ar smalku gaumi, bez tam — un tas, protams, jāuzskata par lielu retumu — labi pārzināja literatūru un pati rakstīja dzejas. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka apburošā Parīzes aktrise pilnīgi savaldzināja Klermonas audzēkni, kurs bija četrus gadus jaunāks par viņu. Interesanti atzīmēt, ka Madlēna savukārt nebija vienaldzīga pret Zanu Batistu.
Tātad mācības kolēģijā turpinājās piecus gadus, noslēdzoties ar filozofijas studijām, kas — varētu sacīt — bija augstākā virsotne. Visus šos piecus gadus Zans Batists cītīgi mācījās, atlicinādams laiku teātrim.