Hasendi bija savaldzinājis izcilais domātājs Džordano Bruno, kuru 1600. gadā sadedzināja sārtā par viņa apgalvojumu, ka Visums ir Bezgalīgs un tajā ir daudz pasauļu.
Hasendi no visas sirds aizstāvēja ģeniālo fiziķi Gali- leju, kuru piespieda uzlikt roku uz Evaņģēlija un atteikties no savas pārliecības, ka Zeme griežas.
Visi, kas uzdrošinājās uzbrukt Aristoteļa vai arī vēlāko sholastu filozofiskajai mācībai, Hasendi personā atrada visuzticamāko domu biedru. Viņš lieliski pazina francūža Pjēra de Larama mācību, kurš uzbruka Aristoteļa mācībai un tika nogalināts Bērtuļa naktī. Viņš labi saprata spānieti Huanu Luisu Vivesu, kurš grāva sho- lastisko filozofiju, kā arī angli Frensisu Bekonu, Veru- lamas baronu, kurš savu darbu «Lielā atdzimšana» uzrakstīja pret Aristoteli. Visus jau nav iespējams uzskaitīt!
Pec dabas profesors Hasendi bija jaunu ceļu meklētājs, dievināja domu skaidrību un vienkāršību, bezgalīgi ticēja pieredzei un augstu vērtēja eksperimentus.
Tā visa pamatu pamats bija viņa paša filozofiskā mācība. Šo mācību Hasendi bija pārņēmis no tās pašas sirmās senatnes filozofa Epikūra, kurš dzīvoja gadus trīssimt pirms mūsu ēras.
Ja filozofam Epikūram jautātu:
«Kā tad skan jūsu mācības formulējums?» — jādomā, filozofs būtu atbildējis šādi:
«Pēc kā tiecas katra dzīva būtne? Katra dzīva būtne tiecas pēc baudas. Kāpēc? Tāpēc, ka bauda ir augstākais labums. Tādēļ dzīvojiet saprātīgi — tiecieties pēc pastāvīgas baudas!»
Pjēram Hasendi šī Epikūra formula bija ļoti pa prātam, un laika gaitā viņš izveidoja pats savējo.
— Vienīgais, kas ir iedzimts cilvēkiem, — Hasendi saviem skolniekiem teica, plūkādams smailo zinātnieka bārdiņu, — tā ir mīlestība pašam pret sevi. Un katra cilvēka dzīves mērķis ir laime! No kādiem elementiem tad laime sastāv? — filozofs vaicāja, acīm zibot. — Tikai no diviem, kungi, tikai no diviem: no dvēseles miera un veselas, miesas. Kā saglabāt veselību, jums pateiks kurš katrs labs ārsts. Bet, kā iegūt dvēseles mieru, jums pateikšu es: nedariet, mani bērni, noziegumus, tad jums nebūs ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlu, bet cilvēku nelaimīgu padara vienīgi tie.