Māte reiz, garām iedama, papliķēja viņam pa muguru un noteica:
— Ak tu, vērotāj …
Tad kādā jaukā dienā vērotāju nodeva draudzes skolā. Te viņš iemācījās tieši to, ko šādā skolā iespējams iemācīties, proti, apguva pirmās četras aritmētikas darbības, sāka tekoši lasīt, iemācījās latīņu valodas pamatus un uzzināja daudzus interesantus faktus, kas izklāstīti «Svēto dzīves aprakstos».
Tā nu viss ritēja mierīgi un labi. Poklēns, vecākais, iedzīvojās bagātībā, un jau bija nākuši pasaulē četri bērni, kad pēkšņi pērtiķu māju piemeklēja nelaime.
1632. gada pavasarī maigā māte savārga. Viņas acis kļuva spožas un nemiera pilnas. Mēneša laikā māte tik ļoti novājēja, ka grūti bija viņu pazīt, un viņas bālajos vaigos parādījās nelāga plankumi. Pēc tam viņa sāka atklepot asinis — un pērtiķu mājā jāšus uz mūļiem pasāka ierasties ārsti ar savām ļaunu vēstījošām cepurītēm galvā. Piecpadsmitajā maijā tuklais vērotājs skaļi raudāja, slaucīdama asaras ar netīrām dūrēm, un visa māja šņukstēja reizē ar viņu. Klusā Marija Poklēna gulēja nekustīga, rokas tai bija sakrustotas uz krūtīm.
Kad viņa bija apglabāta, māju pārņēma it kā nebeidzams mijkrēslis. Tēvu māca grūtsirdība un izklaidība, un pirmdzimtais viņu vairākas reizes manīja vasaras vakaros krēslas stundās vienu sēžam un raudam. Vērotāju tas satrauca, un viņš klīda apkārt pa dzīvokli, nezinādams, ko iesākt. Bet vēlāk tēvs pārstāja raudāt un sāka bieži viesoties kādā Fleretu ģimenē. Un tad vienpadsmit gadus vecajam Zanam Batistam pavēstīja, ka viņam būs jauna māte. Un drīz vien šī jaunā māte Katrīna Flereta ieradās pērtiķu mājā. Tad ģimene tomēr pameta pērtiķu māju, jo tēvs nopirka citu.