Viņam nevajadzēja daudz laika, lai izlemtu. Pēc desmit minūtēm, steidzīgi uzvilcis savas siltākās drēbes, zēns klusi atbultēja sētas durvis. Izejot saltajā naktī, viņam pat prātā neienāca, ka viņš iziet no mājām pēdējo reizi. Un, ja arī viņš to zinātu, tomēr nenožēlotu.
2.nodaļa
Jo tuvāk kuģim Džonijs gāja, jo milzīgāks tas likās. Tomēr tas nebija viens no tiem simttūkstoštonnīgajiem naftas vai labības transportkuģiem, kas dažreiz svilpdami drāzās caur ieleju, — tā tilpums droši vien bija tikai piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši tonnu. Pāri tā priekšgalam stiepās nedaudz padzi-sis uzraksts «Svētā Anna. Brazīlija». Pat mēness gaismā Džonijs skaidri redzēja, ka kuģi būtu vēlams no jauna nokrāsot un vispār uzkopt. Ja mašīnas bija tādā pašā stāvoklī kā salāpītais un noplukušais korpuss, tad ar to arī varēja izskaidrot šo sarakstā neparedzēto apstāšanos.
Džonijs staigāja ap ķezā nokļuvušo briesmoni, bet nemanīja ne mazāko dzīvības zīmju. Tomēr tas zēnu nepārsteidza, jo preču kuģi bija lielā mērā automatizēti un šādas tonnāžas kuģi droši vien apkalpoja mazāk nekā ducis vīru. Ja šis pieņēmums būtu pareizs, tad viņi noteikti ir sapulcējušies ma- šīntelpā un pūlas atrast kļūmi.