Tagad, kad «Svēto Annu» vairs nebalstīja gaisa strūklas, tā gulēja uz lielām, plakanām peldkamerām, kas palīdzēja kuģim turēties virs ūdens, ja gadījās nolaisties jūrā. Tās apjoza korpusu un rēgojās virs zēna kā pārkārušās sienas. Dažās vietās pa šīm sienām varēja uzkāpt, jo korpusa padziļinājumos bija pakāpieni un turekļi, kas veda uz ieejas iūkām apmēram divdesmit pēdu augstumā virs zemes.
Džonijs domīgi vēroia šīs atveres. Protams, tās droši vien bija ciet. Bet kas gan notiktu, ja viņš uzkāptu uz klāja? Katrā ziņa viņš pagūtu diezgan daudz apskatīt, pirms apkalpe viņu notvertu un izsviestu ārā. Ta bija vienreizēja izdevība, un viņš nekad sev nepiedotu, ja palaistu to garām …
Zēns vairs nevilcinājās un kāpa augšup pa tuvākajām kāpnēm. Apmēram piecpadsmit pēdu augstumā viņam iešāvās prātā cita douia, un viņš uz brīdi apstājās.
Bija par vēlu — viņa liktenis biia izlemts. Lielā lokveida siena, pie kuras Džonijs bija piekļāvies kā muša, bez jebkāda brīdināiuma pēkšņi sāka vibrēt. Nakts klusumu pāršķēla gaudojošs rēciens, it kā vienlaikus būtu sākuši plosīties tūkstoš viesuļu. Pavēries lejup, zēns redzēja, kā, «Svētajai Annai» smagi paceļoties gaisā, no kuģa apakšas ar drausmīgu spēku tiek izsviestas zemes pikas, akmeņi un zāles kušķi.