Atpakaļceļa vairs ne­bija — gaisa strūklas aiznestu viņu pro­jām kā spalviņu vētrā. Vienīgā izeja — rāp­ties augšup, tikt iekšā kuģi, pirms tas sācis kustēties. Džonijs neiedrošinājās pat domāt par to, kas notiks, ja lūka būs aizslēgta.

Zēnam tomēr laimējās. Viņš sataustīja tu­rekli vienā līmenī ar metāla durvīm, kas at­vērās uz iekšpusi, uz blāvi apgaismotu gai­teni. Brīdi vēlāk, atviegloti nopūties, Džonijs jau bija drošībā kuģī. Aizverot durvis, viņš izdzirdēja, ka gaisa strūklu rēkoņa pāriet at­tālam pērkonam līdzīgā dunoņā, un tai pašā mirklī sajuta, ka kuģis sakustas. Sākās Džo- nija ceļojums pretī nezināmajam.

Sākumā zēns izbijās, bet tad atskārta, ka nav par ko raizēties. Viņam taču tikai jāno­kļūst uz komandtilta, jāpaskaidro, kas noti­cis, un nākamajā pieturā viņu izsēdinās. Po­licija dažās stundās nogādās viņu mājās.

Mājās? Bet viņam taču īstenībā nemaz ne­bija māju, nebija vietas, kur viņš tiešām būtu piederīgs. Pirms divpadsmit gadiem abi četr­gadīgā Džonija vecāki bija gājuši bojā aviā­cijas katastrofā, un kopš tā laika viņš dzī­voja pie mātes māsas. Krustmātei Martai bija sava ģimene, un viņa nebūt nepriecājās par tās pieaugumu. Stāvoklis nebija tik slikts, kamēr vēl bija dzīvs apaļais, jautrais tēvocis Džeimss, bet nu viņš bija miris, un Džonijs arvien skaidrāk saprata, ka ir svešinieks krustmātes mājā.