Tātad — kādēļ lai viņš atgrieztos, vismaz kamēr apstākļi nespieda to darīt? Otrreiz šāda izdevība taču vairs neradīsies, un, jo vairāk zēns par to domāja, jo vairāk viņam likās, ka pats liktenis ir parūpējies par viņu. Viņš tomēr sekos šim aicinājumam!

Vispirms vajadzēja atrast kādu vietiņu, kur paslēpties. Tas nevarētu sagādāt grūtības tik lielā kuģī, bet par nelaimi Džonijs nezināja «Svētās Annas» telpu izkārtojumu un varēja nejauši uzdurties kādai apkalpes telpai. Droši vien visprātīgākais bija uzmeklēt kravas telpu, jo maz ticams, ka brauciena laikā kāds varētu tur ieiet.

Juzdamies kā kramplauzis, zēns sāka iepa­zīties ar kuģa iekšieni un drīz vien pilnīgi apmaldījās. Likās, ka viņš iau jūdzēm klīdis pa vāji apgaismotiem gaiteņiem un ejām, augšup un lejup pa vertikālām un spirāl­veida kāpnēm, gar lūkām un durvīm ar no­slēpumainiem uzrakstiem. Reiz viņš sadūšo­jās atvērt durvis ar uzrakstu «Galvenā mašīntelpa». Ļoti lēni pavēris durvis, Džonijs ieraudzīja plašu telpu, ko gandrīz pilnīgi aizņēma turbīnas un kompresori. Par cilvēku resnāki gaisa vadi stiepās no griestiem cauri grīdai, un zēnam ausīs griezās spalga skaņa — likās, it kā trakotu simtiem viesuļu.