Telpas pretējā siena bija noklāta ar mērinstrumen­tiem un kontrolskalām, un trīs vīri pētīja tās tik saspringti, ka Džonijs savā novērošanas postenī jutās pilnīgi drošs. Viņus no zēna šķīra katrā ziņā vairāk nekā piecdesmit pēdu, un nez vai viņi ievēroja, ka durvis pa­vērtas par pāris collām. .

Acīm redzot viņi noturēja apspriedi, iz­skaidrodamies lielākoties ar zīmēm, jo šajā troksnī nebija iespējams sarunāties. Džonijs drīz noprata, ka tas drīzāk ir strīds nekā ap­spriede, jo sarunu pavadīja enerģiski žesti, vīri rādīja uz mēraparātiem un raustīja ple­cus. Beidzot viens no viņiem pacēla rokas, it kā gribētu teikt: «Es mazgāju rokas nevai­nībā,» — un cēli izsoļoja no mašīntelpas. Zēns nosprieda, ka uz «Svētās Annas» viss nebūt nav kārtībā.

Mazliet vēlāk viņš atrada paslēptuvi. Tā bija neliela noliktava, apmēram divdesmit kvadrātpēdu platībā, pieblīvēta ar kravu un bagāžu. Ievērojis, ka krava adresēta dažā­dām vietām Austrālijā, Džonijs saprata, ka te viņš būs drošībā, kamēr kuģis aizvedīs viņu tālu tālu projām no mājām. Nevienam taču nevarēja rasties vajadzība šeit ienākt, pirms kuģis nebūs šķērsojis Kluso okeānu un nonācis otrā puslodē.

Zēns izbrīvēja nedaudz vietas starp kas­tēm un saiņiem un, atviegloti nopūties, apsē­dās, atbalstīdamies ar muguru pret lielu kasti ar uzrakstu «Bundaberg Chemical Pty». [1]