Viņš sāka domāt, ko gan varētu nozīmēt «Pty», un nebija vēl atšifrējis, ka tas nozīmē «īpašums», kad viņu pieveica pārciestais uztraukums un nogurums, un zēns aizmiga uz cietās metāla grīdas.
Kad Džonijs atmodās, kuģis stāvēja; to varēja uzreiz noprast pēc klusuma. Arī vibrācija bija norimusi. Viņš palūkojās pulkstenī un secināja, ka pavadījis uz kuģa jau piecas stundas. Šajā laikā «Svētā Anna» viegli varēja būt veikusi tūkstoš jūdzes — protams, ja nekur nav notikusi vēl kāda ne- paredzēta apstāšanās. Iespējams, ka kuģis sasniedzis vienu no lielajām Klusā okeāna piekrastes ostām un, tikko būs uzņemta krava, dosies jūrā.
Džonijs saprata — ja viņu tagad noķer, piedzīvojumam beigas. Labāk palikt paslēptuvē, līdz kuģis atkal būs devies ceļā un atradīsies kaut kur tālu okeānā. Maz ticams, ka tas griezīsies atpakaļ, lai izsēdinātu sešpadsmitgadīgu bezbiļetnieku.
Bet zēns bija izsalcis, un viņam gribējās dzert; agri vai vēlu vajadzēja dabūt kaut ko ēdamu un dzeramu. «Svētā Anna» varēja uzkavēties šeit dienām ilgi, un tādā gadījumā bads piespiestu Džoniju atstāt paslēptuvi…
Viņš nolēma nedomāt par ēšanu, bet tas bija grūti, jo tieši pašreiz bija pienācis brokastlaiks. Džonijs centās sev iestāstīt, ka slaveniem piedzīvojumu meklētājiem un pētniekiem bijis jāpanes nesalīdzināmi lielākas grūtības.