Taču tūdaļ šamanis ar iekšup sagrieztiem acaboliem un atkārtu žokli tik strauji lēca uz priekšu, ka viņa sagrīļojās un zemodamās nogāzās šamanim pie kājām. Kloknotons vicināja rokas uz visām pusēm, mežonīgi kul­stīdams gaisu, un augums tam locījās un gorījās kā lielās mocībās. Šķita, ka viņam uznākusi krītamā kaite. Uz lūpām parādījās baltas putas, un ķermenis kratījas un staipījās konvulsīvās trīsās.

Sievietes uzsāka gaudīgu dziesmu, aizrautīgi šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, cits pēc cita viņām pievienojās arī vīrieši, līdz pēdīgi ārpusē palika tikai Simē. Viņš, sē- j dēdams jāšus uz apgāztās laivas, zobgalīgi noskatījās, tomēr arī viņš nesa sevī tālo senču mantojumu, un senču balss kļuva arvien uzmācīgāka, tā ka Simē murmināja visstiprākos lāstus, kādus vien zināja, lai uzturētu drosmi. Uz Kloknotonu bija baigi skatīties. Šamanis bija nome­tis plecu segu, norāvis drānas no miesas un tagad bija gluži kails, tikai ar ērgļu nagu virteni ap gurniem. Klai­gādams un gaudodams viņš kā bezprātā lēkāja pa apli, un garie, melnie mati plandījās kā nakts miglas blāķis. Taču šai trakajā dejā valdīja zināms raupjš ritms, un, kad visi apkārtējie bija tam pamazām pakļāvušies, šūpo­dami ķermeņus vienā ritmā ar šamani un saliedēdami kliedzienus unisonā, Kloknotons pēkšņi strauji apsēdās zemē un palika izslējies un nekustīgs, pacēlis roku un pastiepis pirkstu, līku kā plēsoņas nags.