Pūli pāršalca it kā pirmsnāves gārdzoņa, un ikviens ar drebošām kājām palika sakucis stāvam, kad šis draudīgais pirksts, lēnām slīdēdams pa apli, aizvirzījās viņam garām. Jo tam līdzi slīdēja nāve, bet dzīvība palika ar tiem, kuri redzēja šo pirkstu aizslīdam tālāk, un noraidītie dedzīgā ziņkārē vē­roja, kas notiks.

Pēdīgi, izgrūzdams spalgu kliedzienu, šamanis vērsa liktenīgo pirkstu pret Lalahu. Tas trīcēja kā apšu lapa, jau skatīdams sevi mirušu, savu mājas iedzīvi izdalītu un sievu izprecinātu brālim. Lalahs gribēja runāt, taisno­ties, bet mēle lipa pie aukslējām un rīkle bija sausa kā nepanesamās slāpēs. Kloknotons, savu darbu paveicis, šķita ieslīdzis pa pusei nemaņā, tomēr, acis aizvēris, viņš gaidīja, kad nodārdēs lielais asins kliedziens, ko viņa ausis bija radušas dzirdēt neskaitāmās buršanās reizēs, — asins kliedziens, ko izgārdz cilts ļaudis, kā vilku bars klupdami virsū drebošajam upurim. Tomēr šoreiz valdīja klusums, tad ieskanējās klusa ķiķināšana — pat nevarēja nojaust, no kurienes tā nāk, — tā kļuva skaļāka un dro­šāka, līdz pēdīgi nesavaldīgi smiekli viļņot viļņoja pret debesīm.