Šamanis ievēroja šo izrīkošanos un iesaucās:
— Lai visi ļaudis sanāk šajā vietā! Tā liek Kioknotons, kas prot atrast veinus un velnus izdzīt!
Viņš gan bija iecerējis sapulcināt cilvēkus pie Hūnijas mājas, bet bija nepieciešams, lai klāt būtu visi, un viņš šaubījās, vai Simē paklausīs, un negribēja iekulties nepatikšanās. Šo Simē labāk neaiztikt, Kloknotons sprieda, it īpaši šamaņiem ar viņu nav ieteicams ielaisties.
— Lai atved šo sievieti Hūniju, — Kloknotons pavēlēja, laizdams visapkārt pa ļaužu apli nežēlīgu skatienu, un ikvienam, ko viņš uzlūkoja, šermuļi pārskrēja pa muguru.
Hūnija bikli izčāpoja priekšā ar nodurtu galvu un nolaistu skatienu.
— Kur bija tavas segas?
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, te skatos — to vairs nav! — Hūnija gaudulīgi klāstīja.
— Nu?
— Tas viss notika Di Ja vainas deļ.
— Nu?
— Es viņu dūšīgi iekaustīju un kaustīšu vēl, tāpēc ka viņš sagādāja nelaimi mums, nabaga ļautiņiem.
— Par segām! — Kloknotons aizsmakušā balsī ierēcās, nomanīdams, ka Hūnija kāro pazemināt maksājamo atalgojumu. — Par segām, sieva! Ka tu esi bagāta, to zina visi.
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — viņa sāka šņukstēt, — un mēs tak esam nabaga ļautiņi, un nekā mums nav.
Kloknotons pēkšņi sašķobīja seju nejēdzīgā grimasē un palika stāvam kā sastindzis, bet Hūnija satrūkusies pakāpās atpakaļ.