— Kas noticis? — šamanis iebļāvās.
— Ha, ha! — ļaudis smējās. — Tava burvestība nekur neder, Kloknoton!
— Tas taču visiem zināms, — Lalahs stostījās. — Astoņus garus mēnešus es biju tālu prom — kopā ar sivašiem roņu medībās — un mājās atgriezos tikai šodien, bet Ilūnijas segas tika nozagtas pirms manas pārnākšanas.
— Tas tiesa! — visi sauca vienā balsī. — Hūnijas segas tika nozagtas pirms viņa pārnākšanas.
— Un tu nekādu samaksu par savu buršanos nesaņemsi, jo tā nav neko vērta, — paziņoja Hūnija, kas jau bija pietraususies kājās un jutās aizskarta, ka viss izvērties tik smieklīgi.
Bet Kloknotons skatīja savā priekšā tikai Skundu seju ar tikko samanāmu, bālu smīniņu, saklausīja tikai klusu tālīna circeņa čirkstēšanu: «Es to dabūju no vīra, vārdā Lalahs, un es bieži esmu nodomājis,» — un vēl: «Gaiša ir diena, un tavas burvestības ir spēcīgas.»
Pagrūdis sāņus Hūniju, Kloknotons drāzās projām, un lokā stāvošie cilvēki instinktīvi padeva viņam ceļu. Simē no savas apgāztās laivas ķīļa raidīja šamanim pakaļ ņirgu saucienu, sievietes zvaigaja viņam tieši sejā, izsmiekla klaigas pavadīja katru viņa soli, bet šamanis nelikās gar to ne zinis, traukdamies tieši uz Skundu māju. Viņš lauzās gar durvīm, dauzīja tās ar dūrēm no visa spēka, izkliegdams neķītrus lāstus.