Tomēr atbildes nebija, tikai pieklusuma mirkļos varēja saklausīt Skundu balsi dziedoši skandējam burvestību vārdus. Kloknotons ārdījās kā negudrs, bet, kad viņš grasījās durvis izgāzt ar mil­zīgu akmeni, kā vīri, tā sievas sāka draudīgi muldēt. Un Kloknotons atskārta, ka, zaudējis burvestības spēka oreolu un autoritāti, stāv viens pats svešu ļaužu vidū. Viņš ierau­dzīja kādu vīru jau liecamies pēc akmens, tad vēl otru, un viņu sagrāba bailes.

—   Neaizskar Skundu, viņš ir īsts burvis! — kāda sie­viete izsaucās.

—   Labāk vācies atpakaļ uz savu ciematu, — kāds vīrs draudīgi aizrādīja.

Kloknotons apcirtās un ļaudīm pa vidu devās lejup uz krastmalu; sirdī rūga sīvs niknums, bet galvā bija tikai apziņa, ka aizmugure nav aizsargāta. Tomēr neviens ak­mens netika sviests. Bērneļi kaitavādamies kumurojās vi­ņam ap kājām, un gaiss skanēja vien no smiekliem un zobgalībām, bet tas tad arī bija viss. Taču brīvi uzelpot viņš jaudāja tikai tad, kad laiva bija jau krietnu gabalu ūdenī; nu Kloknotons, piecelies kājās, izgāza veltigu lāstu birumu pār ciematu un tā iemītniekiem, nepiemirsdams īpaši pieminēt Skundu, kas viņu bija tā iznerrojis.

Bet krastā pa to laiku ļaudis skaļi sauca pēc Skundu, un visi ciematnieki sapulcējās pie šamaņa durvīm, nesa­karīgā balsu ņērvoņā neatlaidīgi lūgdamies, līdz viņš iz­nāca ārā un pacēla roku.