— Tā kā jūs esat mani bērni, — Skundu teica, — es labprāt jums piedodu. Bet vairāk tas nenotiks. Šī ir pēdējā reize, kad jūsu aplamība paliek nesodīta. Tas, pēc kā jūs kārojat, jums taps dots, jo man jau viss ir darīts zināms. Šonakt, kad mēness būs aizgājis aiz pasaules malas paraudzīties uz dižajiem mirušajiem, lai visi tumsā sapulcējas pie Hūnijas mājas. Tad ļaundarim būs jānāk priekšā un viņš saņems pelnīto sodu. Es esmu runājis.
— Viņam jāmirst! — skaļi iesaucās Bouns. — Jo viņš ir mums visiem sagadājis raizes un kaunu.
— Lai tā būtu! — atbildēja Skundu un aizvēra durvis.
— Tagad viss noskaidrosies un nokārtosies, un mūsu starpā atkal valdīs miers un saticība, — Lalahs pravietiski pasludināja.
— Un viss būs Skundu — šā sīkā vīreļa nopelns, — Simē paņirgājās.
— Skundu — šā sīkā vīriņa dižās burvestības nopelns, — Lalahs pārlaboja.
— Aplamnieki esat jūs visi, tlinketu cilts ļaudis! — Simē ar skaļu plaukšķi uzsita sev pa gūžu. — Prātam nemaz nav aptverams,- kā gan pieaugušas sievietes un spēcīgi vīri var zemoties visādu murgu un pasaciņu priekšā.
— Es esmu daudz pieredzējis cilvēks, — Lalahs atbildēja. — Esmu ceļojis pa dziļām jūrām un skatījis zīmes un brīnumus, un es zinu, ka tā tas tiešām ir. Es esmu Lalahs …
— Krāpnieks …
— Arī tā mani saukā, bet pareizāk būtu mani dēvēt par Tālu Ceļu Gājēju.