— Es jau nu neesmu tik daudz pieredzējis … — Simē iesāka.
— Tad turi mēli aiz zobiem, — Bouns asi iejaucās, un viņi izšķīrās noskaitušies.
Kad pēdējais mēness sudrabstars bija paslēpies aiz pasaules malas, Skundu ienāca starp cilvēkiem, kuri drūzmējās ap Hūnijas māju. Viņš gāja straujā, noteiktā soli, un tie, kuri paguva viņu apskatīt Hūnijas tauku lampiņas gaismā, ievēroja, ka Skundu nāk tukšām rokām, bez ģrabujiem, maskām un citiem šamaņa piederumiem, tikai nesdams padusē lielu, samiegojušos kraukli.
— Vai ugunskuram ir savākts pietiekami daudz zaru, lai visi varētu labi redzēt, kad darbs būs paveikts? — viņš noprasīja.
— Jā gan, — Bouns atbildēja. — Kurināmā ir bagātīgi.
— Tad visi lai klausās, jo mani vārdi būs īsi. Es atnesu sev līdzi Dželksu, Kraukli, kas zina visas burvestības un redz visas lietas. Es nolikšu šo melno putnu zem Hūnijas lielā, melnā poda viņas • mājas vismelnākajā kaktā. Tauku lampiņa ir jāizdzēš, un visiem jāpaliek arā pilnīgā tumsā. Tas būs ļoti vienkārši. Cits pēc cita jūs ieiesiet mājā, uzliksiet roku uz poda, paturēsiet to tur vienu dziļu elpas vilcienu ilgi un atkal noņemsiet. Kad ļaundara roka būs tuvumā, Dželkss droši vien skaļi ieķērksies. Vai, kas zina, varbūt citā veidā izpaudīs savu gudrību. Vai esat gatavi?