—- Mēs esam gatavi, — atbildēja daudzbalsīga mur­doņa.

—  Tad es pēc kārtas izsaukšu katra vārdu, vīriešus un sievietes, līdz visi būs nosaukti.

Pirmo izsauca Lalahu, un viņš tūdaļ iegāja namā. Visi vērīgi ieklausījās, un klusumā varēja sadzirdēt Lalaha soļu čīkstēšanu pa izņidrējušo grīdu. Tas bija viss. Dželkss ne ieķērcās, ne deva kādu citu zīmi. Nākamais izraudzītais bija Bouns, jo ir taču iespējams, ka cilvēks nozog pats savas segas, lai grūstu kaunā savus kaimi­ņus. Viņam sekoja Hūnija un citas sievietes, kā arī bērni, bet itin nekas nenotika.

—   Simēl — Skundu izsauca. — Simēl — viņš atkārtoja.

Taču Simē nepakustējās.

—  Vai tu baidies no tumsas? — Lalahs, kura paša tais­nīgums jau bija pierādīts, nikni noprasīja.

Simē krikšķinādams nosmējās.

—   Man par visu to nāk smiekli, jo tā ir liela muļķība. Tomēr iešu vien iekšā, nevis tāpēc, ka ticētu brīnumiem, bet tāpēc, lai pierādītu, ka nekā nebaidos.

Un viņš dūšīgi iesoļoja mājā, bet, ārā nākdams, pēc sa­vas paražas noņirdzās.

—       Kādu dienu tu ņemsi galu, kad nemaz to nebūsi gai­dījis, — Lalahs nočukstēja taisnīga sašutumā.

—   Par to es nešaubos, — ņirga bezbēdīgi attrauca.

—   Nav daudz tādu vīru, kas mirst savā gultā, — par to gāda šamaņi un dziļā jūra.