Kad puse ciematnieku bija sekmīgi izturējusi pārbaudī­jumu, sāka pieņemties bažīgs satraukums, it īpaši tāpēc, ka to vajadzēja slēpt. Kad divas trešdaļas jau bija izgā­jušas pārbaudi, kāda jauna sieviete, kurai drīz vajadzēja iegult pirmajā nedēļnieces gultā, neizturēja sasprindzinā­jumu un ļāva vaļu savām izbailēm, skaļi brēkdama un smiedamās.

Pēdīgi pienāca kārta pēdējam iet mājā iekšā, un nekas tā arī nebija noticis. Di Ja bija šis pēdējais. Tātad vainī­gajam vajadzēja būt viņam! Hunija raidīja pret zvaig­znēm žēlabainu raudu dziesmu, bet ciematnieki atkāpās tālāk no nelaimīgā puisēna. Zēns bija pa pusei beigts aiz bailēm, kājiņas grīļojās, uz sliekšņa viņš aizmetas un gandrīz paklupa. Skundu iebīdīja zēnu iekšā un aizvēra durvis. Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai bērna raudāšana. Tad varēja dzirdēt, ka soļi ļoti lēnām tuvojas nomaļajam kaktam, mirklis klusuma, un atkal čīkstēja grīda, zēnam atgriežoties. Durvis atvērās, un Di Ja iz­nāca āra. Nekas nebija noticis, un viņš taču bija pēdējais.

—   Lai iekur ugunskuru! — Skundu pavēlēja.

Spožas liesmas šāvās augšup, izraudamas no tumsas se­jas, kurās vēl atspoguļojās gaistošās bailes, bet savilkās arī šaubu mākuļi.

—       Laikam atkal burvestība izjukusi, — Hunija aizsma­kusi nočukstēja.