—   Es tikko kā biju tās izklājusi piesaulē pie mājas sienas, — Hūnija gaudās savām tlingetu ciltsmāsām jau tūkstošo reizi. — Tikko kā biju tās izklājusi un pagriezos nost, jo Di Ja, šitas mīklas zaglis un sausu miltu rīma, bija iebāzis galvu lielajā čuguna podā, iegāzies tur un iespriedies tā, ka kājas vien kratījās pa gaisu, gluži kā koku zari vējā. Es tikai izvilku puiku ārā un divreiz pa- bukņīju ar galvu pret stenderi, lai nāk pie prāta, te ska­tos — segu vairs nav!

—   Segu vairs nav! — sievietes, bailīgi čukstēdamas, atkārtoja.

—   Milzīgs zaudējums, — piebilda viena. Otra piemeti­nāja: — Tādas segas vēl nebija redzētas. — Un trešā: — Mēs jūtam līdzi tavās bēdās, Hūnija.

Taču sirds dziļumos visas priecājās, ka nu reiz paga­lam šīs sasodītās segas, kuru dēļ ķīviņi vien bija.

—   Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — Hūnija uzsāka tūkstoš un pirmo reizi.

—   Jā jele, jā, — pārtrauca Bouns, kuram jau bija apnicis. — Bet ciematā neviena sveša nebija. Tālab ir skaidrs, ka kāds no mūsu pašu cilts ļaudīm nelikumīgi piesavinājies segas.

—  Tas nav iespējams, ak, Boun! — sievietes sašutušas korī iebrēcās. — Kurš tad tas varēja būt?