—   Tad tā ir bijusi burvestība, — Bouns vienaldzīgi noteica, kaut gan uzmeta blēdīgu skatienu sieviešu sejām.

—   Burvestība! — Šo briesmīgo vārdu izrunājot, balsis sievietēm noslāpa čukstā, un viņas bailīgi pablenza cita citā.

—   Jā gan, — apliecināja Hūnija, kuras slēptā iedaba acumirklī uzliesmoja ļauna priekā. — Ir jau aizsūtīta ziņa Kloknotonam un spēcīgs airētājs arī. Ar pēcpusdienas paisumu viņš droši vien būs klāt.

Ļaužu pūlīši pajuka, un ciematu pārņēma bailes. No visām nelaimēm burvestība bija pati šausmīgākā. Ar ne­tveramajiem un neredzamajiem gariem vienīgi šamaņi prata tikt galā, bet neviens cilvēks — ne vīrietis, ne sie­viete, ne bērns — nespēja nojaust, kuru brīdi velni var sagrābt viņu dvēseles. Un no visiem šamaņiem visbries­mīgākais bija Kloknotons, kurš dzīvoja blakusciematā. Neviens cits nemācēja uziet tik daudz ļauno garu, neviens cits tā nespīdzināja savus upurus kā viņš. Reiz viņš pat atradis velnu, kurš iegājis trīs mēnešus veca bērniņa mie­sās, — tas bijis varen iespītīgs velns, ko nevarējuši izdzīt nekā citādi, kā vien guldinot bērniņu veselu nedēļu uz dzelkšņiem un ērkšķiem. Ķermenīti pēc tam iesvieduši jūrā, bet viļņi to atkal un atkal izskalojuši krastā, it ka pareģojot ciematam kādu nelaimi, un pavisam tas aiz­peldējis prom tikai pēc tam, kad divi spēcīgi vīri bēguma laikā bija izbraukuši jūrā un noslīkuši.