Un Hūnija nu bija aizsūtījusi pakaļ šim Kloknotonam. Kaut jel Skundu, viņu pašu šamanis, nebūtu kritis necieņā! Tam vismaz bija maigāki paņēmieni, un bija zināms, ka Skundu izdzinis divus velnus no vīra, kurš pēc tam vēl radījis septiņus veselīgus bērnus. Bet Kloknotons! Jau viņu pieminot vien, cilvēki nodrebuļojās šausmīgās priekšnojautās, un ikviens jutās pārējo cilts ļaužu urbīgo skatienu degpunktā, un ikviens pats aizdomīgi vēroja pārējos, — ta jutās visi, izņemot Simē, bet Sime bija izdaudzināts ņirga, kurš reiz tik un tā ņems ļaunu galu, lai kā viņam paveicas šobrīd.
— He! He! — Simē smējās. — Velni un Kloknotons! Par viņu lielāku velnu neatradīs visā tlinketu zemē.
— Ak tu muļķi! Viņš taču tūlīt būs klāt ar visām savām burvestībām un pesteļiem, tā ka pievaldi mēli, citādi nelabais tevi paraus un tavas dienas virs zemes būs skaitītas!
Tā teica Lalahs, saukts vēl par Krāpnieku, bet Sirnē tikai ņirdzīgi nosmējās.
— Es esmu Simē, kas nepazīst bailes un nebaidās no tumsas. Es esmu stiprs vīrs, tāpat kā mans nelaiķa tēvs, un galva man ir skaidra. Ne jūs, ne es neesam neredzamos ļaunos garus ar savām acīm skatījuši…
— Bet Skundu ir skatījis, — Lalahs atbildēja. — Un Kloknotons arī. To mēs zinām.
— Kā tu to zini, tu muļķa dēls? — Simē ierēcās pērkona balsī, un viņa platais vērša kakls pietvīka dusmās.