—   No viņu pašu lūpām esmu to dzirdējis — lūk, tā.

Simē nospurcās.

—   Arī šamanis ir tikai cilvēks. Vai viņa teiktie vārdi nevar būt blēdīgi tāpat kā tavējie un manējie? Tpū! Tpū! Un vēlreiz tpū! Tas taviem šamaņiem un tavu šamaņu velniem! Un tas ar! Un tas ar!

Un, sizdams ar pirkstiem knipjus pa kreisi un pa labi, Simē aizsoļoja caur skatītāju baru, kuri māņticīgās bailēs steigšus pašķīra tam ceļu.

—   Labs zvejnieks un spēcīgs mednieks, bet slikts cil­vēks, — kāds ieteicās.

—   Bet viņam viss paveicas, — otrs prātoja.

—   Tātad kļūsti slikts cilvēks, un tev arī paveiksies, — Simē attrauca pār plecu. — Un, ja visi būtu slikti cil­vēki, tad šamaņu nemaz nevajadzētu. Tpū! Tādi kā bēr­neļi, kas baidās no tumsas!

Kad Kloknotons ar pēcpusdienas paisumu piebrauca pie krasta, Sirnē nicīgie smiekli nerimās, un viņš pat atļāvās paņirgāties, kad šamanis, malā izkāpdams, gandrīz pa­klupa. Kloknotons nīgri pablenza viņā un, nevienu ne­sveicinādams, taisnā ceļā cēli aizsoļoja caur ļaužu drūzmu uz Skundu māju.

Neviens no cilts ļaudīm nezināja, kā norisinājusies sa­stapšanās ar Skundu, jo visi drūzmējās goddevīgā atsta­tumā no šamaņa būdas un runāja tikai čukstus, kamēr abi lielie burvji apspriedās.