—   Esi sveicināts, ak, Skundu! — dobji norūca Klokno­tons, acīm redzami nebūdams īsti drošs, kāda saņemšana viņu še sagaida.

Viņš bija īsts milzis un kā tornis slējās pār sīko Skundu, kura smalkā balstiņa čiepstēja pa apakšu gluži kā circeņa čirkstināšana tālumā.

—   Esi sveicināts, Kloknoton, — Skundu atsaucās.

—  Gaiša ir diena, kad tu esi ieradies.

—   Es gan domāju, ka… — Kloknotons saminstinājās.

—   Nūjā, nūjā, — sīkais šamanis nepacietīgi pārtrauca,

—  ka man pienākušas nebaltas dienas, jo citādi man ne­vajadzētu tev pateikties par to, ka tu dari manu darbu.

—   Man no sirds žēl, draugs Skundu …

—   Nē, Kloknoton, esmu ļoti priecīgs.

—   Bet es tev došu pusi no tā, ko saņemšu pats.

—       Nē jel, labais Kloknoton, — Skundu nomurdēja, at­raidot pavēcinādams roku. — Esmu tavs vergs, un manas mūža dienas aizpildīs vēlēšanās būt tev izpalīdzīgam.

—   Tāpat kā es …

—   Tāpat kā tu tagad izpalīdzi man.

—       Ja tas tā, tad pasaki — vai gadījums ar tās sievas Hūnijas segām ir no grūtajiem?

Tā iztaujādams, garais šamanis pieļāva rupju kļūdu, un Skundu pavīpsnāja ar tikko manāmu, bālu smīniņu, jo viņš bija radis lasīt citu domas un visi cilvēki salī­dzinājumā ar pašu viņam šķita sīciņi.

—       Tavi burvestības paņēmieni arvien bijuši spēcīgi, — Skundu teica. — Tā ka nav šaubu, ļaundaris tev aši kļūs zināms.