—       Jā, aši kļūs zināms, tiklīdz uzmetīšu tam acis. — Kloknotons atkal saminstinājās. — Vai ciematā ir bijuši ciemiņi no citurienes? — viņš apvaicājās.

Skundu papurināja galvu.

—   Paskaties! Vai nav skaista manta?

Skundu pacēla grīdsegu, kas bija darināta no roņu un valzirgu ādām, un viesis to aplūkoja ar slēptu ziņkāri.

—   Es to ieguvu izdevīgā darījumā.

Kloknotons pamāja, vērīgi klausīdamies.

—       Es to dabūju no vīra, vārda Lalahs. Tas ir vērā lie­kams cilvēks, un es bieži esmu nodomājis …

—   Nu? — Kloknotons nespēja valdīt nepacietību.

—        Bieži esmu nodomājis, — Skundu nobeidza, balsi nolaizdams, un apklusa. — Gaiša ir diena, un tavi bur­vestības paņēmieni ir spēcīgi, Kloknoton.

Kloknotona seja noskaidrojās.

—       Tu esi dižs vīrs, Skundu, visu šamaņu šamanis. Ta­gad es iešu. Es tevi allažiņ pieminēšu. Un šis vīrs La­lahs, kā tu saki, ir vērā liekams cilvēks.

Skundu smīniņš bija vēl nemanāmāks un bālāks, kad

viņš aizvēra durvis aiz aizejošā viesa papēžiem, aizgrūz- dams vienu aizšaujamo bultu un tad vēl otru.

Simē laboja savu laivu, kad Kloknotons nonāca liedagā, un atrāvās no darba tikai uz brīdi, lai uzsvērti plātīgi pielādētu šauteni un noliktu to sev līdzās.