Profesors Redvuds bija viens no tiem zinātņu vīriem, kam piemīt nepārvarama slieksme uz diagrammām un līknēm. Ja jūs piederat pie tiem lasītājiem, kas man ir īsti pa prātam, jūs noteikti pazīstat šādus zinātniskus rakstus. Tie ir raksti, kuros nevar apjēgt ne rīta, ne vakara, un pašā galā tiem pievienotas piecas sešas garu garas kārtām salocītas diagrammas, kurās lasītājs ierauga dīvainus līčloču ķeburus, tādas kā zibens šautras, vai neizprotamas līkumainas līnijas, tā sauktās viļņveida līknes, kam vienā pusē atrodas ordinātes, otrā abscisas, un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks pēta šos līkumu lokumus, lauza galvu neatņemdamies, līdz beidzot nonāk pie secinājuma, ka ne tikai viņš, bet arī pats zinātniskā darba autors no visa tā nenieka nesaprot. Taču īstenībā ne viens vien no šiem zinātņu vīriem it labi saprot pats savus sacerējumus, un visa nelaime tikai tā, ka nesaprašanās šķērsli starp autoru un lasītāju ceļ viņu neprasme izteikties skaidrā valodā.
Man ir pamats pieņemt, ka arī Redvuda domāšana
balstījās