Tas bija neparasts, no apkār­tējās pasaules norobežots zemes stūrītis ielejā, kuru no visām pusēm ieskāva vecas priedes, kas nakts tumsā likās gluži melnas un biedīgas. Uzkumpis kāpu paugurs aizsedza skatu uz vakariem, bet veca aka ar sašķiebušos nojumi šķita nameli pavisam iespie­žam zemē. Gar nameli nevijās neviens vīteņaugs, vairāki logi bija izsisti, bet ratnīcā gaišā dienas laikā valdīja nakts tumsība. Ferma atradās pusotras jūdzes attālumā no miestiņa pēdējās mājas, un tās vientu­lību nespēja izkliedēt pat vesels neskaidru atbalšu jūklis, kas pieskandināja ieleju.

Vieta Bensingtonam likās īsti piemērota zinātnisku pētījumu nolūkiem. Viņš apstaigāja visapkārt fer­mai, ar izstieptu roku iemērīdams vietu sprostiem un putnu dārziem, un nosprieda, ka virtuvē gandrīz bez jebkādiem pārveidojumiem varēs izvietot inkubato­rus un perētājvistas. Un, daudz nedomādams, viņš izvēlējās šo fermu, bet atceļā uz Londonu iegriezās Dantongrīnā, nolīga piemērotu precētu pāri, kas bija atsaucies uz viņa sludinājumu, un tai pašā vakarā

viņam izdevās pagatavot pietiekami daudz pirmās Hērakleoforbijas, lai tūdaļ varētu ķerties pie izmēģi­nājumiem.

Piemērotais pāris, kam tika lemts gods mistera Ben­singtona vadībā pirmajiem zemes virsū pasniegt dzīvai radībai Dievu ēdienu, bija ne tikai krietni veci, bet arī krietni sušķaini ļautiņi.