Viņu netīrību misters Bensingtons pat nepamanīja, jo nekas tik pamatīgi neiznīcina cilvēka novērošanas spējas kā zinātniskiem pētījumiem veltīts mūžs. Precēto pāri sauca par misteru un misis Skineriem, un misters Bensingtons ar viņiem tikās mazā istabiņā, kuras logi bija cieši aizvērti, kur virs kamīna lepojās mušu noraibināts spogulis un uz palodzes nīka pāris podu ar paplukušām dzegužkurpītēm.

Misis Skinere bija augumā pavisam sīka večiņa, aubi viņa nevalkāja un netīros sirmos matus bija cieši atglaudusi no sejas, kurā kādreiz acīmredzot izcēlies tikai deguns un arī tagad, kad visi zobi izkri­tuši, zods pavisam sarāvies un āda kroku krokām izvagota, pāri palicis gandrīz vai vienīgi deguns. Mu­gurā viņai bija zilganpelēka kleita (ja šai kleitā jeb­kādu krāsu vispār varēja saskatīt), kurai bija uzšūts sarkana flaneļa ielāps. Viņa ieveda misteru Bensing- tonu istabā, runāja piesardzīgi un neatņemdamās glūnēja uz viņu gan no vienas, gan no otras pama­tīgā deguna puses, aizbildinādama misteru Skineru, ka tas patlaban pārģērbjoties. Runāšana misis Ski- nerei sagādāja krietnas pūles, jo mutē bija palicis viens vienīgs zobs, un viņa nemierīgi žņaudzīja prā­vās, krunkainās rokas. Viņa pastāstīja misteram Bensingtonam, ka ilgus gadus esot kopusi putnus un pilnīgi pārzinot inkubatorus: kādu laiku viņiem pat esot piederējusi pašiem sava putnu ferma, tikai pēdīgi tā esot izputējusi, jo nevedies ar jaunputniem. «Ja nav cāļu, tad jau nekas neiznāk,» piebilda misis Skinere.