Tad parādījās misters Skiners, — platsejainais vīrs šļupstēja un šķielēja tā, ka viena acs vērās kaut kur pāri mistera Bensingtona galvai; kājās viņam bija caurumos izgraizītas tupeles, kas tūdaļ izraisīja mistera Bensingtona simpātijas, mugurā svārki, kuriem nepārprotami nepietika pogu. Ar vienu roku misters Skiners saturēja svārkus un kreklu, ar otras rādītāja pirkstu izvilka dažādus rakstus melnajā, ar zeltu cauraustajā galddrānā, bet šai nodarbībā neaizņemtā acs skumīgā izklaidībā vēroja Damokla zobenu pār mistera Bensingtona galvu.
— Ķiten to fermu jūt tak negribat udtākt peļņat dēļ. Nē, ter. Alga viena, ter. Idmēģinājumi! Ahā, tkaidrt.
Misters Skiners apgalvoja, ka pārcelties uz fermu viņi varot kaut tūdaļ pat. Dantongrīnā viņš tikai pa druskai nodarbojoties ar skrodera amatu.
— Nav jau nekāda tmalkā vieta, kā et biju do- mājit, un tat, ko te nopelnī, ir tīrait tīkumt, — viņš sacīja, — tā ka, ja jumt labpatīk, lai pārteļamiet tūlīt…
Jau pēc nedēļas misters un misis Skineri bija ierīkojušies fermā un namdaris — rokpelnis no Hiklij- bravas — rāvās vaiga sviedros, ierīkodams putnu dārzus un sprostus un laiku pa laikam uzsākdams pārrunas par misteru Bensingtonu.
— Vēl jau et viņu tikpat kā neetmu redējit, — sacīja misters Skiners. — Bet, tik nu var taprat, tāt vet nelga vien ir.
— Man rādās, va' tik šis nav druscīt ķerts, — teica namdaris no Hiklijbravas.