Redzēju parādāmies un pazūdam attēlus un dzirdēju kādu balsi (neatceros, ko tā sacīja), kas droši vien bija profesora Redvuda balss, sīca projekciju spuldze, dzirdamas bija vēl kaut kādas dīvainas skaņas, kuru dēļ ziņkārība man neļāva iziet no telpas, līdz gluži negaidot uzdegās gaisma. Un tad es sapratu, ka dīvainās skaņas rada gluži parasta mutes čāpstināšana — Britu asociācijas locekļi bija te sapulcējušies, lai projekciju spuldzes radītās tumsas aizsegā apēstu veģus, sendvičus un tamlīdzīgus gardumus.
Redvuds, atceros, turpināja savu stāstījumu visu laiku, kamēr dega gaisma, un bakstīja ar nūjiņu tai vietā, kur uz ekrāna vajadzēja atrasties kārtējai diagrammai, — runāja un bakstīja, kamēr atkal iestājās tumsa. Atminos viņu kā gluži parastu, mazliet nervozu, tumsnēju vīru, kurš šķita iegrimis nevienam
neizprotamās domās un darīja savu darbu aiz neizskaidrojamas pienākuma apziņas.
Tais senajās dienās es vienreiz dzirdēju ari Ben- singtonu kādā skolotāju konferencē Blūmsberijā. Tāpat kā lielākā tiesa ievērojamu ķīmiķu un botāniķu, misters Bensingtons tika uzskatīts par īpašu autoritāti mācību darbā, lai gan esmu cieši pārliecināts, ka jebkura parasta pamatskolas klase pusstundas laikā pārbiedētu viņu līdz nāvei, — cik šobrīd jspēju atcerēties, viņš ierosināja uzlabot profesora Armstronga heiristisko