metodi, pēc kuras ar kaut kādu aparātu, kas maksā trīs līdz četrus simtus mārciņu, pametot novārtā jebkuras citas mācības, sevišķi izcilām spē­jām apdāvinātam skolotājam, ja tas visu uzmanību veltītu tikai vienam priekšmetam, izdotos panākt, lai viduvējs skolēns, neatlaidīgi mācīdamies, desmit vai divpadsmit gadu laikā iemantotu tik daudz zināšanu ķīmijā, cik var sniegt nekam nederīgās, šiliņu vērtās mācības grāmatas, ko tolaik tik plaši izmantoja sko­lās…

Jūs paši redzat, ka ārpus zinātnes sfēras abi šie vīri bija gluži parasti cilvēki. Varbūt vienīgi ar mazu noslieci uz nepraktiskumu. Taču šī īpašība, kā jūs zināt, raksturīga «zinātniekiem» kā īpašai cilvēku kategorijai visā pasaulē. Tas, kas šais cilvēkos ir pa­tiesi dižs, viņu kolēģos zinātniekos izraisa sapīkumu un plašām sabiedrības aprindām paliek mūžīga mīkla, bet tas, kas nav dižs, redzams ikvienam.

Nav iespējams apšaubīt to, kas viņos nav dižens, nevienai citai cilvēku kategorijai nepiemīt tik daudz vājību. Ja runājam par tīri cilvēciskām attiecībām, viņi dzīvo savā šaurā pasaulē, zinātniskie pētījumi prasa nepārtrauktu uzmanību un noslēgšanos vientu­lībā gandrīz kā mūkiem klostera cellē, tādēļ visam pārējam paliek gaužām maz laika. Pietiek paraudzī­ties uz dažu labu ērmotu, biklu, neveiklu, nosirmo­jušu, uzpūtīgu