mazu zinātnieciņu, kas veicis dižu atklājumu un, smieklīgi izgreznojies ar ordeņa kava­liera plato lentu, pieņem savu kolēģu apsveikumus, vai palasīties žurnālā «Nature» gaušanos par «nevē­rīgu attieksmi pret zinātni», kad veiksme pagājusi secen Karaliskajai biedrībai, liegdama pagodinājuma laimi kādam tās loceklim šūpuļa svētkos, vai klau­sīties, kā viens nenogurdināms ķērpju pētnieks no­kritizē cita nenogurdināma ķērpju pētnieka zināt­nisko darbu, — un pilnīgi skaidra kļūst cilvēka dabas neapšaubāmā niecība.

Un tomēr, lai arī zinātnei gadās uzdurties diez kādām zemūdens klintīm, tas, ko abi mazie «zināt­nieki» radījuši un vēl joprojām rada, ir tik brīnu­mains, tik nozīmīgs, tā pagaidām vēl neskaidrajās aprisēs jaušama varena cilvēces nākotne! Paši viņi, šķiet, vēl neizprot, kādu lielu atklājumu veikuši! Kad misters Bensingtons, pirms ilgiem gadiem izraudzī­damies nodarbošanos, nolēma ziedot savu mūžu alka- loīdiem un tiem radniecīgiem savienojumiem, viņš jādomā, nojauta, ko izdosies sasniegt, un varbūt tā nebija nojauta vien. Ja nebūtu noģiedas, cerību gūt slavu un iemantot stāvokli, kas lemts tikai zinātnie­kiem, diez vai kāds jauneklis savu mūžu veltītu šā­dam darbam. Nē, viņi droši vien gara acīm skatījuši slavas spožumu, redzējuši skaisto vīziju, taču redzē­juši tik tuvu, ka tā apžilbinājusi viņiem acis. Spo­žums viņus apžilbinājis aiz žēlsirdības, lai līdz mūža galam viņi spētu augstu turēt zināšanu lāpu un pada­rīt redzīgus mūs!