Un varbūt tādējādi arī izskaidrojama Redvuda savādā izklaidība, iegrimšana savās domās, tas, ka viņš bija citāds nekā viņa kolēģi, — par to vairs nepaliek ne mazāko šaubu, — ka viņš tiešām bija citāds, jo viņa acis vēl arvien kavējās pie kādreiz skatītās vīzijas.
Es to nosaucu par Dievu ēdienu — šo vielu, kuru kopīgām pūlēm radīja misters Bensingtons un profesors Redvuds, un, ja paturam prātā panākumus, kas ar to gūti jau tagad un katrā ziņā vēl tiks gūti nākamībā, var teikt, ka šāds nosaukums nepavisam nav pārspīlēts. Tālab es šo nosaukumu paturēšu arī turpmāk visā savā stāstā. Toties misters Bensingtons pie skaidras apziņas nemūžam šādus vārdus nelietotu, jo tas, viņaprāt, būtu tikpat traki kā iziet no mājas Slounstrītā karaļa purpura mantijā tērptam un ar lauru vainagu galvā. Šis teiciens viņam tikai izlauzās pirmajā mirklī kā pārsteiguma sauciens. Par Dievu ēdienu viņš savu atklājumu nosauca sajūsmas mirklī, un šī sajūsma ilga labi ja kādu stundu. Pēc tam viņš nosprieda, ka izturējies gaužām aušīgi. Sākumā, apcerēdams vielu, ko bija radījis, viņš saskatīja milzīgās nākotnes iespējas — vārda tiešajā nozīmē milzīgās iespējas, taču, samulsis no apžilbinošās ainas, viņš, kā nopietnam zinātniekam pieklājas, aizvēra acis.