— Par atriebību jā, taču ne par atklātu. Kā tev šķiet, Aloīze, vai mana nelaimīgā tēva ienaidnieki vēl ir dzīvi?
— Monsenjor, to es nezinu. Taču labāk rēķināties ar to, ka ir dzīvi. Un ja jūs, pieņemsim, ieradīsieties galmā ar savu spožo vārdu, bet bez draugiem un sabiedrotajiem, pat bez nopelniem, kas tad notiks? Tie, kas jūs ienīst, tūdaļ pamanīs jūsu ierašanos, bet jūs tos nepamanīsiet. Viņi dos jums triecienu, bet jūs nemaz nezināsiet, no kuras puses tas nācis, un ne tikai paliks neatriebts jūsu tēvs, bet iesiet bojā arī jūs, monsenjor.
— Tieši tāpēc, Aloīze, man ir tik ļoti žēl, ka man nav laika iegūt draugus un mazliet slavas. Ak, ja es to būtu zinājis pirms diviem gadiem! Bet, vienalga! Tas ir tikai laika jautājums, un gan es to atgūšu. Man tikai nāksies virzīties divreiz ātrāk uz priekšu. Es braukšu uz Parīzi, Aloīze, un neslēpjot to, ka es esmu Montgomerijs, es noklusēšu, ka mans tēvs ir grāfs Žaks. Starp citu, es varu sevi nosaukt par vikontu d'Eksmesu, Aloīze. Tā es neslēpšos, bet arī nepievērsīšu sev uzmanību. Tad es lūgšu palīdzību… Pie kā lai es galmā griežos? Varbūt pie konetabla* Mon- moransī, nežēlīgā Dieva zaimotāja? Nē, es pats sapratu, kāpēc tavs vaigs sadrūma, Aloīze… Pie maršala de Sentandrē? Viņš nav sevišķi jauns un nav īpaši uzņēmīgs… Vai nebūtu labāk pie Fransuā de Gīza? Jā, tā būtu vislabāk. Boloņā jau viņš parādīja, uz ko ir spējīgs. Es došos pie viņa, zem viņa karoga iekarošu sev vārdu.