— Ļaujiet man, monsenjor, vēl jums ko sacīt, — Aloīze teica. — Godīgajam un uzticamajam Elio bija laiks atlikt savu kungu bērnam krietnu naudas summu. Jūs varēsiet dzīvot karaliski, monsenjor, bet jūsu jaunie vasaļi, kuri ir mācījušies kara mākslu, būs priecīgi par savu pienākumu pa īstam cīnīties jūsu vadībā. Jums ir visas tiesības saukt viņus pie ieročiem, jūs to zināt, monsenjor.
— Un mēs šīs tiesības izmantosim, Aloīze, izmantosim!
— Vai monsenjoram labpatiks tūlīt pieņemt visus savus galminiekus, kalpus un vasaļus, kas grib paklanīties jums? *
— Pagaidi vēl mazliet, mana labā Aloīze. Liec labāk Martēnam apseglot zirgu. Man ir darīšanas tepat netālu.
— Vai tas gadījumā nav uz Vimutjē pusi? — Aloīze šķelmīgi pasmaidīja.
— Varētu būt. Vai tad man neklātos apmeklēt veco Angerānu un pateikties viņam?
— Un pie reizes apciemot mazo Diānu?
— Bet viņa taču ir mana sieviņa, — Gabriels iesmējās, — es jau trīs gadus, citiem vārdiem sakot, kopš brīža, kad man palika piecpadsmit, bet viņai deviņi gadi, esmu viņas vīrs.
Konetabls — armijas virspavēlnieks viduslaiku Francijā.
Aloīze kļuva domīga.
— Monsenjor, — viņa sacīja, — ja es nezinātu, cik cēlas un dziļas ir jūsu jūtas, es atturētos no padoma, kuru uzdrošināšos jums tagad sniegt.