— Bet es taču gribu braukt prom. Man nāksies pamest gan tevi, gan Diānu, — Gabriels domīgi iebilda.
— Tas tiesa. Piedodiet savai vecajai Aloīzei par tās pārāk lielo piesardzību un brauciet apciemot šo jauko mīļo meiteni. Taču atcerieties, te jūs ar nepacietību gaida atgriežamies.
— Apskauj mani vēlreiz, Aloīze. Sauc mani vienmēr par savu dēlu, es tev tūkstoškārt pateicos, mana dārgā.
— Esiet tūkstoškārt svētīts, mans dēls un mans kungs!
Martēns jau gaidīja Gabrielu pie vārtiem. Viens acumirklis, un abi jau bija zirgos.
II
Līgava ar lelli
Gabriels pa zināmām takām ātrāk steidzās uz priekšu. Un tomēr pa laikam viņš apvaldīja sava zirga skrējienu. Starp citu, dižciltīgā dzīvnieka gaita bja atkarīga no jātnieka domu gaitas.
Patiešām, visdažādākās jūtas — prieks un skumjas, sajūsma un nomāktība, nomainīja cita citu jaunekļa sirdī. Kad viņš sajuta sevi par grāfu de Montgomeriju, acīs tam iedegās liesmas un viņš dzina zirgu uz priekšu, kā reibdams no vēja, kas sitās sejā. Tad viņš pēkšņi atcerējās: „Mans tēvs ir nogalināts un nav atriebts," un atlaida pavadu vaļīgāk. Bet tad uzreiz atcerējās, ka nolēmis cīnīties, ka viņa vārds kļūs varens un draudīgs, ka viņš pēc nopelniem atmaksās saviem ienaidniekiem, — un atkal zirgs sāka auļot, it kā steigtos pretī slavai.