Taču atlika viņam iedomāties, ka šo mērķu labā būs jāšķiras no mazās Diānas, un viņš atkal kļuva grūtsirdīgs, un zirgs no galopa pārgāja soļos, it kā gribēdams attālināt mokošo šķiršanās mirkli.
Tomēr viņš atgriezīsies, kad būs atradis sava tēva ienaidniekus un Diānas vecākus! Gabriels traucās uz priekšu tikpat strauji kā viņa cerības. Kad viņš nonāca galā, prieks bija pilnīgi uzvarējis drūmās domas.
Aiz dzīvžoga, kas apjoza vecā Angerāna augļudārzu, Gabriels cauri koku lapotnei ieraudzīja Diānas balto kleitu. Piesējis zirgu pie vītola stumbra, viņš pārlēca pāri sētai un, laimē starodams, nokrita pie meitenes kājām.
Taču Diāna izplūda asarās.
— Kas noticis? — Gabriels iesaucās. — Kas mūs tik stipri ir sarūgtinājis? Vai Angerāns mūs norājis par saplēstu kleitu vai slikti iekaltu lūgšanu? Varbūt aizlidojusi mūsu sniedze? Saki, Diāna! Tavs uzticamais bruņinieks stāv tavā priekšā, gatavs tevi mierināt!
— Gabriel, diemžēl tu maldies, tu vairs nevari būt mans bruņinieks, — Diāna sacīja, — un tieši par to es raudu.
Gabriels nodomāja, ka Angerāns nosaucis Diānai viņa īsto vārdu un laikam tāpēc viņa grib to pārbaudīt.
Viņš atbildēja:
— Vai tad mani var kaut kas piespiest atteikties no titula, kuru tu man esi piešķīrusi un ko es nēsāju ar prieku un ar lepnumu? Skaties — es esmu pie tavām kājām!