Taču Diāna, šķiet, nesaprata, ko viņš teica, un sāka raudāt vēl stiprāk, ar seju piespiedusies pie jaunekļa krūtīm.
— Gabriel! Gabriel! Kopš šī brīža mēs vairs nedrīkstam satikties.
— Kas gan mums var to liegt? — viņš jautri vaicāja.
Viņa pacēla savu skaisto gaišo galviņu, un, paskatījusies uz viņu zilām, asaru pilnām acīm, svarīgi sacīja:
— Pienākums! — un dziļi nopūtās.
Viņas jaukā sejiņa bija tik mīlīga, ka sajūsminātais Gabriels, joprojām būdams pats savu domu varā, negribot sāka smieties, un ar rokām saņēmis Diānas galvu, vairākas reizes noskūpstīja tīro bērna pierīti. Taču Diāna steigšus atrāvās no viņa:
— Nē, mans draugs, diezgan tādu sarunu. Ak, Dievs! Mēs vairs nedrīkstam runāt tā kā līdz šim!
„Ko gan viņai Angerāns ir sastāstījis?" — nodomāja Gabriels, neko nesaprotot, un piebilda:
— Tu mani vairs nemīli, Diāna?
— Nemīlu! — viņa iesaucās. — Kā tu tā vari runāt, Gabriel? Vai tu neesi mans bērnības draugs, mans brālis uz visu mūžu? Vai tu neesi bijis labs un mīļš pret mani? Kurš mani nesa uz rokām, kad es biju nogurusi? Kurš man palīdzēja mācīties uzdoto? Tu, tu! Kurš man izdomāja visādas spēles? Kas man lasīja puķes pļavās? Kas meklēja putnu ligzdas mežā? Tas esi tu, tikai tu! Es tevi nekad neaizmirsīšu. Bet, neskatoties uz visu to, diemžēl mums ir jāšķiras, un jāšķiras uz mūžu.