— Elio kungs, — sieviete vērsās pie pārvaldnieka, — vai jūs neļautu mums ieiet pilī? Man kaut kas ir jāpavēsta Gabriela kungam, — viņa norādīja uz jaunekli, — bet es to varu pateikt viņam tikai parādes zālē.
— Bez vārda runas, Aloīzes kundze! Protams, nāciet iekšā, — Elio sacīja, - .un visu, kas jums ir uz sirds, sakiet šim jaunajam kungam kur vien vēlaties.
Viņi pagāja garām vārtu sardzei, izgāja cauri galerijai un beidzot iegāja zālē.
Tā bija iekārtota tieši tāpat kā tajā dienā, kad to pameta pēdējais pils īpašnieks. Bet šeit, kur kādreiz pulcējās viss Normandijas zieds, jau piecpadsmit gadus neviens nebija ienācis, izņemot kalpotājus.
Ne bez satraukuma šajā zālē ienāca arī Gabriels (ceram, ka lasītājs nebūs aizmirsis, ka tieši tā sieviete nosauca jaunekli). Taču iespaids, ko viņā izraisīja drūmās sienas, majestātiskais baldahīns un dziļās logu ailas, nespēja viņa domas atraut no galvenā iemesla, kas atvedis viņus šurp, un tikko viņiem aiz muguras aizvērās durvis, viņš sacīja:
— Nu, mana mīļā audžumāte, lai arī tu, šķiet, esi satraukta vēl vairāk nekā es, tagad vairs atkāpšanās ceļa nav — tev būs jāizstāsta man viss, ko tu solīji. Runā nekā nebaidoties, bet, galvenais — nevilcinies. Jābeidz šaubīties, un es vairs ilgāk nevaru gaidīt.