Kad es tev vaicāju, kāds ir mans vārds, no kādas ģimenes es esmu cēlies, kas ir mans tēvs, tu man atbildēji: „Gabriel, es jums to visu pateikšu tajā dienā, kad jums būs astoņpadsmit gadu. Tad jūs kļūsiet pilngadīgs un tiesīgs nēsāt zobenu." Šodien, 1551. gada 5. maijā man aprit astoņpadsmit, un es pieprasīju, lai tu pildi solīto, taču tu ar šausminošu svinīgumu man atbildēji: „Ne jau nabaga zirgu kopēja atraitnes mazajā namiņā man jums jāatver acis uz to, kas jūs patiesībā esat, bet grāfu Montgomeriju pils parādes zālē!" Un tā mēs esam uzkāpuši kalnā, gājuši pār grāfu pils slieksni un atrodamies parādes zālē. Runā taču!

—  Sēdieties, Gabriel. Jūs taču man ļausiet vēl reizi sevi tā uzrunāt?

Jauneklis dziļas pateicības uzplūdā spieda viņas rokas.

—   Nesēdieties uz šī krēsla, — viņa turpināja.

—   Kur tad lai es sēžu? — jauneklis brīnījās.

—   Zem šī baldahīna, — Aloīze pateica īpaši svinīgi.

Jauneklis paklausīja.

Aloīze viņam pamāja:

—   Tagad uzklausiet mani.

—   Bet sēdies tu ari, — Gabriels sacīja.

—   Jūs man atļausiet?

—   Tu joko, audžumāt?

Aloīze apsēdās uz kāpnītēm pie jaunekļa kājām, un viņš paskatījās uz viņu uzmanīgi, ar labvēlīgu un ziņkārīgu skatienu.

—   Gabriel, — viņa iesāka, nolēmusi runāt, — jums tikko palika seši gadi, kad jūs zaudējāt tēvu. Tajā pašā gadā es kļuvu par atraitni. Es jūs esmu barojusi ar krūti. Jūsu māte nomira, jūs dzemdējot, bet es, jūsu zīdītāja, iemīlēju jūs kā pašas bērnu. Atraitne visu savu dzīvi ir veltījusi bārenim.