— Dārgā Aloīze, — jauneklis iesaucās, — zvēru tev, ne katra māte sava bērna labā būtu izdarījusi tik daudz, cik tu man!
— Starp citu, — Aloīze turpināja, — ne jau es viena rūpējos par jums. Žamē de Kruazina kungs, šīs pils cienījamais kapelāns*, viņš jums pacietīgi mācīja gudrības un, pēc viņa sacītā, neviens nevar jums neko pārmest lasīšanas, rakstīšanas un vēstures zināšanu sakarā… Angerāns Loriāns, tuvs mana nelaiķa vīra draugs, iemācīja jums jāt ar zirgu un rīkoties ar ieroci, bultu un zobenu — vārdu sakot, visas bruņinieku mākslas. Jau pirms diviem gadiem Alansonā, sacīkstēs par godu mūsu karaļa Indriķa II kronēšanai, jūs pierādījāt, ka esat bijis labs skolnieks Ange- rānam. Es, nabaga lasītnepratēja, varēju jūs tikai mīlēt un mācīt bīties Dieva. Un tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, jūs esat krietns kristietis, mācīts kungs, kara mākslu zinātājs, un, es ceru, ka ar Dieva palīgu jūs būsiet savu senču cienīgs, monsenjor Gabriel de Lorž, grāf Montgome- rij!
Gabriels pieleca kājās:
— Es esmu grāfs de Montgomerijs!
Bet tad viņš cienīgi pasmaidīja.
— Es jau tā domāju, es to gandrīz droši nojautu. Zini, Aloīze, par šiem bērnišķīgajiem sapņiem es reiz stāstīju mazajai Diānai… Bet kāpēc tu sēdi man pie kājām, Aloīze? Celies, apskauj mani, svētā sieviete. Vai