Draugi un radi veltigi viņu izmeklējās. Viņš pazuda, monsenjor. Karalis Fransuā I lika sākt meklēšanu, taču tas neko nedeva. Ja viņš kļuva par sazvērestības upuri, tad viņa ienaidnieki bija ļoti veikli vai arī ļoti ietekmīgi. Tēva jums nav, monsenjor, bet tajā pat laikā jūsu pils kapenēs nav Žaka Mont- gomerija kapa. Ne dzīvu, ne mirušu viņu nekur neatrada.

—   Tas ir tādēļ, ka viņu nemeklēja paša dēls! — Gabriels iesaucās. — Ak, kāpēc tu man tik ilgi par to neteici? Vai ne tāpēc, ka mans pie­nākums ir atriebt tēvu… vai viņu glābt?

—   Nē, tikai tādēļ, ka mans pienākums bija glābt jūs pašu, monsenjor. Uzklausiet mani. Vai jūs zināt, kāda bija mana vīra, lieliskā Pero Traviņī, pēdējā vēlēšanās? „Sieva, — viņš man sacīja pirms nāves, — negaidi manas bēres, aizver man acis un tūlīt brauc prom no Parīzes ar visu bērnu. Apmeties Montgomerijā, taču ne pilī, bet namā, kurš mums ir monsenjora atvēlēts. Tur tu uzaudzināsi mūsu kunga mantinieku, neko īpaši neslēpjot, taču arī lieki nepļāpājot! Mūsu novadnieki mīlēs viņu un nenodos. Galvenais — noslēpt viņa izcelsmi no viņa paša, citādi viņš parādīsies atklātībā un ar to pašu sevi pazudinās. Lai viņš zin tikai to, ka ir dižciltīgs. Tad, kad viņš pieaugs un kļūs piesardzīgs, varonīgs un godīgs cilvēks — vārdu sakot, kad viņam būs astoņpadsmit gadu, nosauc viņam viņa vārdu un dzimtu, Aloīze.