— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri pie­zīmē Lote.

— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.

— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.

Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās no spoguļa pretī.

— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.

Atskan pusdienu gongs.

— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas iz­skrien no mazgāšanās telpas.

Viņas ir sadevušās rokās.

Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.

Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās ap­sēžas uz Luīzes ķeblīša.

— Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atce­ries sāpīgo spērienu!

Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.

Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.

Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmējas ap abām Lotēm.

Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes ie­sāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.