Muteziusa kundze sarauc pieri.
— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bižainītes, dusmas izkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vaicā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Kernere?
— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķinādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.
— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?
— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?
Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.
— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!
Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.
Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:
— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrīžam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)
Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu nosūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!