Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus dažādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gatavas.
Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:
— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.
Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī viņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stīvējas.
Bet Luīze enerģiski saka:
— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!
Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un atbildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!
Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas viešņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.
— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.
— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.
Luīze pamāj.