— Es to neciestu, — saka Trūda, viņas klases biedrene no Vīnes. — Ņem un tik nekaunīgi ierodas ar tavu ģīmi!
— Ko tad lai es daru? — dusmīgi jautā Luīze.
— Saskrāpē to viņai! — ierosina Monika.
— Labāk nokod viņai degunu! — dod padomu Kristīne.
— Uzreiz tiksi vaļā no visām nepatikšanām. — To sacīdama, Kristīne omulīgi šūpo kājas.
— Tā sagandēt brīvdienas! — murmina Luīze, patiesi sarūgtināta.
— Viņa taču nav vainīga, — paskaidro tuklvaidze Stefija.
— Ja kāds ierastos un izskatītos pēc manis... Trūda smejas.
— Tu taču pati tam netici, ka vēl būtu kāds tāds muļķis, kas staigātu pa pasauli ar tādu ģīmi!
Stefija uzmet lūpu. Pārējās meitenes smejas. Pat Luīze sašķoba seju.
Te atskan gongs.
— Barošana! — izsaucas Kristīne. Un meitenes nolec no žoga.
Ēdamzālē Muteziusa kundze saka Ulrikas jaunkundzei: — Nosēdināsim mūsu mazās dubultnieces vienu otrai blakus. Varbūt šāda spēja iejaukšanās līdzēs.
Bērni čalodami plūst zālē. Tiek grūstīti ķeblīši. Dežurējošās meitenes pienes pie galdiem kūpošas zupas bļodas. Citas piepilda šķīvjus, ko tām sniedz pretī.
Ulrikas jaunkundze aiziet Luīzei un Trūdai aiz muguras, viegli uzsit Trūdai uz pleca un saka: