— Apsēdies blakus Hildai Sturmai!
Trūda pagriežas atpakaļ un grib kaut ko atbildēt.
— Bet...
— Bez iebildumiem, jā?
Trūda parausta plecus un, lūpu uzmetusi, pāriet uz citu vietu. Karotes šķind. Vieta blakus Luīzei ir tukša. Tieši jābrīnās, cik daudzus skatienus var sev piesaistīt tukša vieta.
Tad kā uz pavēli visu skatieni pavēršas uz durvīm. Ienākusi Lote.
— Te nu tu beidzot esi! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Nāc, es tev ierādīšu tavu vietu. — Viņa pieved kluso, nopietno bižainīti pie galda. Luīze nepaceļ acis, bet dusmīgi strebj zupu. Lote paklausīgi nosēžas Luīzei blakus un paņem karoti, lai gan viņai ir tāda sajūta, it kā būtu kakls aizžņaugts.
Pārējās meitenītes dziļi ieinteresētas nolūkojas savādajā pārī. Teļš ar divām trim galvām nevarētu būt interesantāks. Resnajai tuklvaidzei Stefijai no lieliem brīnumiem pat mute palikusi vaļā.
Luīze vairs ilgāk nespēj valdīties. Un viņa to arī nemaz negrib. No visa spēka viņa zem galda iesper Lotei.
Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.
Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:
— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!
Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir astroloģiski dvīņi?
— Kas tie tādi? — jautā Gerdas jaunkundze. — Astroloģiski dvīņi?
— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebūdami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!