— Amenhotep! Ja tev tas viss ir zināms, kāpēc tu nebrīdini faraonu? — viņu pārtrauca uztraukumā nobālušais Rameri. — Varbūt vēl ir iespējams novērst nelaimi?
— Kad un kur tu esi redzējis, ka cilvēku slava vai vara būtu spējušas apturēt notikumus, kurus paredzējuši nemirstīgie? — mierīgi atbildēja Amenhoteps. — Tici man, sargā pats savu likteni, bet tautām ļauj iet to ceļu, kuru tām sagatavojusi Nesatricināmā Griba. Tagad ejam! Paēdīsim kopā vakariņas un stiprināsimies ar kausu laba vīna. Tev jāsaudzē savi spēki. Ne jau tāpēc es atklāju tev nākotni, lai tevi satrauktu un apbēdinātu.
— Es nedrīkstu būt vājš, ja reiz tu mani tā atbalsti! Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu: vai tu vari kopā ar mani atnākt uz piramīdu?
— Princis arī mani ir ielūdzis uz kāzām, tāpēc man nebūs grūti iejukt pūlī un novērot, kurā brīdī nozudīs princese. Tad es nemanīts aiziešu un izdarīšu visu, kas vajadzīgs.
Abi sarunbiedri piecēlās un izgāja no maga darbistabas. Kad soļu troksnis pieklusa, aizkars zāles otrā galā pašķīrās un parādījās sievietes galviņa. Uzmetusi ātru skatienu istabai un pārliecinājusies, ka tā tukša, sieviete līdzīgi ēnai slīdēja uz Amenho- tepa galda pusi.
Šī sieviete, vēl gluži bērns, bija brīnumains radījums. Slaida, maiga, gaisīga — viņa drīzāk atgādināja vīziju, nevis dzīvu būtni ar miesu un asinīm.