Tad aizmigušais atmostas, atkār­toju — kaut vai pēc tūkstoš gadiem — tikpat možs kā pēc parasta nakts miega. Tātad, ja princesei iz­dosies nemanāmi aiziet no kāzu dzīrēm, jūs mierīgi varēsit apgulties sfinksu sarkofagos. Tā viņa izvai­rīsies no negribētajām laulībām, un jūs abi, būdami pilnīgā drošībā un nebaidoties no vajāšanas, varēsit mierīgi gaidīt savas atmošanās brīdi. Es pats jūs sargāšu.

—  Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pre­timnākšanu! Bez mazākajām šaubām es nododu ta­vās rokās gan savu, gan mīļotās sievietes dzīvību.

—  Uz mani tu vari paļauties. Jūsu sfinksas es apsargāšu kā uzticams draugs. Ceru, ka pēc dažiem gadiem varēšu jūs atbrīvot no sarkofagiem un no­drošināt jums mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie šķēršļi, kas tagad jūs šķir, būs zuduši. Tuvojas zīmīgi no­tikumi, un liela nelaime piemeklēs Kemas zemi. Svešzemju iekarotāju nekaunīgās kājas mīdīs mūsu svēto zemi. Izlaupītā, paverdzinātā zeme būs lieci­niece tam, kā ies bojā tās labākie dēli. Amess aiz­migs uz mūžu un nonāks pie Ozīrisa. Psammetihs, Tīfona elles izdzimums, kuru paši dievi ir iezīmē­juši, mirs kaunpilnā nāvē, bet reizē ar viņu noti­kumu virpulī pazudīs arī princis — tavs konku­rents. Kad viss daudzmaz nomierināsies, tu un Nuita varēsit atgriezties dzīvē.